Ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību, cilvēkiem nākotnē būs aizvien vairāk brīva laika. Tāpēc aktuāls kļūst jautājums, kā ievirzīt sabiedrību: vai likt vēl garākas stundas sēdēt pie TV un telefonos, vai doties pasaulē un pieredzēt jaunus iespaidus. Pēc pieciem gadiem, kad plānojam pabeigt topošo daudzkultūru muzeju TUKKU MAGI, dzīves temps būs vēl straujāks nekā šodien.
Tāpat kā visiem, arī Latvijai nāksies izdarīt izvēli – vai mēs būsim vielmaiņas procesa sastāvdaļa, vai sēdēsim, ieslēgušies kā trombā, gaidot, kad pārējā pasaule mūs apasiņos. Bet vai mēs spējam ieraudzīt savu starptautisko potenciālu un kļūt par kultūru mijiedarbības epicentru?
Divdesmit piecus gadus dzīvojot Ņujorkā un ikdienai ritot laikmetīgās mākslas vidē, esmu nonācis pie pārliecības, ka muzejs kā oficiāla iestāde, kas apstiprina kāda priekšmeta vērtību, ir novecojusi attieksme. Tāpat kā situācija, kad viens cilvēks ir savācis kolekciju pēc savas gaumes un nosaka citiem, kas ir redzēšanas vērts. Nākotnes muzejs izcels kopdarbību, sadarbību un izglītību, lai vienlīdz interesanti būtu gan darbiniekam, gan apmeklētājam. Mana vīzija par TUKKU MAGI, ko plānojam pabeigt 2023. gadā, ir vieta, kuru nevis apmeklēt, bet gan pieredzēt, piedzīvot; kur ir iespējams pieskarties priekšmetam, nonākt ar to fiziskā saskarē, padzīvot starp un ar eksponātiem.
Mūsu reģionā šāda muzeja pagaidām nav. Pasaulē ir daži izcili piemēri. Piemēram, MONA (Museum of Old and New Art) Tasmānijā, kur cilvēki dodas nevis vienkārši apskatīt izstādi, bet tur padzīvot. Tas ir vesels pasākums ar nakšņošanu, ēdienreizēm, bāru, dažādu notikumu – izstāžu, diskusiju, koncertu – apmeklējumu. Kamēr pat mūsdienīgi muzeji cenšas būt vairāk vai mazāk neitrāla telpa, kas izceļ tajā izstādītos mākslas darbus, MONAs filozofija balstās ticībā, ka mākslas vēstures svarīgums un mākslinieku nodomu vērtība atdzīvojas tikai tad, kad blakus ir tie, kam šī māksla radīta – īsti, dzīvi cilvēki, kuri ne vienmēr paši saprot, ko grib. Vai, piemēram, izcilais mākslas kurators Aksels Vervorts (Axel Vervoordt), kurš ir pārliecināts, ka labākais veids, kā apdzīvot telpu, ir uzturēties augstvērtīgas arhitektūras, mākslas, mēbeļu un dizaina objektu ielenkumā. Tāpēc pasākumus, koncertus, diskusijas un jaunrades telpu viņa galerijā ieskauj vēsturiskas mēbeles un mākslas darbi, kas tur izvietoti it kā starp citu.
Tikko pavadīju piecas dienas Rūmenes muižā, kur notika pirmā TUKKU MAGI projekta izstāde “Bez fetiša/Without Fetish”. Tā bija veltīta Āfrikas kultūrai: autentiski cilšu rituāla priekšmeti bija apskatāmi līdzās mūsdienu mākslinieku darbiem. Tur bija arī daudz interesantu sarunu. Vienā no tām izskanēja visai piesardzīgs viedoklis par afrikāņu rituāla priekšmetu ietekmi uz to glabātāju. Uz ko es savukārt pajautāju, vai sarunu biedri ir lasījuši 18.–19. gadsimta vietējo baltvācu sacerējumus, kas ir pilni tādām pamācībām kā “nedraudzējies ar latviešu bērniem, saslimsi” vai “neej pie tās vecmāmuļas, noburs”. Mēs mīlam to, ko pazīstam, un baidāmies no nezināmā, kā teica Imants Lancmanis. Tāpēc top TUKKU MAGI – vieta dažādu tautu kultūrām, kurās atklāt un iepazīt nezināmo. Kur atklāt nezināmo pašiem par sevi.
Lai no kuras puses būtu mūsu sadarbības partneri, un tie būs no visas pasaules, ne tikai no Āfrikas, TUKKU MAGI mugurkauls būs baltu tradicionālā kultūra. Latvijā tradicionālās vērtības ir labi saglabājušās, kaut arī padomju gadu uzspēlētā tautiskuma iespaidā pret vienu otru lietu esam kļuvuši nedaudz alerģiski. Labs piemērs ir dzintars, kuram jāpiešķir mūsdienīgi vaibsti, lai atbrīvotos no vecišķuma sajūtas un novērtētu tā skaistumu tādā pašā apmērā, kā to novērtē citur pasaulē. Uz tradicionālu vērtību bāzes var uzbūvēt jebko. Galvenais ir radīt jaunajiem māksliniekiem sajūtu, ka mūsu mantojums ir pamats, uz kā balstīties, caur ko iemīlēt arī citu tautu mantojumu, lai nevienam nerastos ilūzija, ka mēs te radām kaut ko jaunu no nekā.
Kāpēc īstā vieta šādam muzejam ir tieši Latvijā? Pirmkārt, šī ir viena no nedaudzajām vietām pasaulē, kur tas vispār ir iespējams. Mēs sākām ar Āfrikas mākslu, taču pašā Āfrikā šāds daudzkultūru notikums – afrikāņu un eiropiešu māksla līdzās – nebūtu iespējams vēsturiskā fona dēļ. Āfrika ļoti interesējas par Ziemeļeiropu kā dažādu sadarbības projektu partneri, jo mēs esam telpa bez koloniālās vainas apziņas. Tāpēc šeit ir iespējams dialogs, jo mēs esam līdzvērtīgi – viņi nejūtas nepilnvērtīgi, un mēs neesam pārāki. Otrkārt, mums ir ļoti daudz labu lietu, kuras mēs paši atzīstam par labām tikai tad, kad varam pielīdzināt kaut kam līdzvērtīgam starptautiskā mērogā. Mēs cenšamies iziet pasaules apritē ar mūsdienu mākslu, taču laikmetīgajā mākslā vairumā gadījumu pagaidām esam vien fons lielajā komerciālajā spēlē. Savukārt noliekot mūsu tradicionālās vērtības blakus citu tautu mantojumam kā līdzvērtīgas, mēs tās ieraugām un arī citiem ļaujam ieraudzīt kā visas pasaules bagātību. Tad, savienojot to ar mūsdienu mākslu, arī jauno mākslinieku veikumu mēs paceļam jaunā, jau konkurētspējīgā līmenī.
Protams, tajās piecās dienās Rūmenes muižā arī uz mani skatījās kā uz muzeju, kas atbraucis no Amerikas ar savu kolekciju. Bet bija arī ne viens vien brīdis, kas priekšmetiem lika kļūt dzīviem. Tradicionālās afrikāņu bungas nav tikai kolekcijas priekšmets. Viesim no Āfrikas to skanējums raisa atmiņas par bērnībā piedzīvoto saziņu ar kaimiņu ciemu. Bet izstādes atklāšanā tādas bungas rada pavisam jaunu pieredzi, skanot kopā ar latviešu kokli un dziedātāju, kura gan dzied latviešu tautasdziesmas, bet ik pa brīdim ļauj vaļu savām azerbaidžāņu asinīm. Tā ir dabiska mijiedarbība, nevis izkalkulēts skaistums, lai izpatiktu katram, un tieši tāpēc tas patika visiem. Tas ir mūsu spēks, ar kuru varam ietekmēt kultūras procesus pasaulē – dabiskums, cieņa pret vērtībām un platforma veiksmīgam dialogam.
